Ir tāda lieta kā brīvdienas, kad visi tavi draugi ir aizbraukuši, ārā līst lietus, un tu esi palikusi viena savā dzīvoklī ar kaķi, kuram ir vienalga par tevi. Esmu trīsdesmit gadus veca tulkošanas speciāliste, kas pēdējos divus mēnešus tulko garlaicīgas lietošanas instrukcijas no vācu valodas, un manas smadzenes ir kā izmazgāta veļa – bez formas, bez krāsas, bez enerģijas. Tā bija sestdiena, un es jau biju iztērējusi visu savu enerģiju, izskalojot traukus un pārsedzot gultu. Es skatījos pa logu, kā lietus skalo asfaltu, un domāju – kaut kas jādara, citādi es palikšu mājas.
Es mēģināju piezvanīt savai māsai, bet viņa bija aizņemta ar bērniem. Es mēģināju atrast kādu filmu, bet visas izrādījās tādas, kuras jau biju redzējusi. Es pat mēģināju izmēģināt to jogas nodarbību, ko biju saglabājusi grāmatzīmēs, bet pēc piecām minūtēm sapratu, ka man nav pacietības stāvēt uz vienas kājas. Un tad es atvēru kādu iepazīšanās forumu, kurā meitenes dalījās ar stāstiem par to, kā viņas pavada laiku mājās. Kāda ieminējās par to, ka reizēm pamēģina online kazino, bet tikai ar mazām summām, lai pārbaudītu veiksmi. Viņa pieminēja
vavada bonus un teica, ka tā ir vienkāršs veids, kā iegūt papildus līdzekļus spēlēšanai.
Es aiz ziņkārības iegāju meklētājā, atradu vietni, reģistrējos. Godīgi sakot, es neko daudz nesapratu no visiem spēļu automātiem un slota mašīnām. Mana pieredze ar kazino aprobežojās ar to, ka reiz esmu iemetusi dažus eiro spēļu automātā lidostā, gaidot lidojumu. Bet šoreiz man bija laiks. Es ieliku divdesmit eiro, atvēru pirmo spēli, kura izskatījās jauki – tur bija kaut kādi saldumi, konfektes, kūkas, viss košs un dzīvespriecīgs. Un es sāku spēlēt. Es griezu un griezu, un pēc stundas man bija atlikuši pieci eiro. Es jau gribēju beigt, bet tad es pamanīju, ka mans vavada bonus bija aktivizējies, dodot man dažus bezmaksas griezienus. Es nospiedu, un no šiem bezmaksas griezieniem uzkrita kaut kāds papildus laimests – ne liels, kādi četrdesmit eiro. Es izņēmu trīsdesmit, atstāju desmit, aizvēru datoru un devos gulēt.
Bet nākamajā dienā es atkal atvēru to pašu lapu. Kaut kas man lika atgriezties. Varbūt tā bija garlaicība, varbūt tā bija tā mazā uzvaras sajūta, kas bija patīkamāka par kafijas tasi rītā. Es ieliku vēl piecpadsmit eiro, pieskaitot klāt tos desmit, kuri bija palikuši, un sāku spēlēt pavisam citu spēli – ar ceļojumu tēmu. Tur bija lidmašīnas, pasaules kartes, biļetes. Es domāju – ironiski, jo es nekur neceļoju. Bet es griezu, un pēkšņi sākās bonusa raunds ar nosaukumu "Ceļojums apkārt pasaulei". Katrā līmenī es dabūju laimestu un pārgāju uz nākamo valsti – sākumā bija Itālija, tad Francija, tad Japāna, tad Brazīlija. Kad es nonācu līdz Austrālijai, laimests jau bija sasniedzis četrsimt eiro. Es sēdēju un skatījos, kā ekrānā lido aitene, un man bija sajūta, ka es tiešām esmu ceļojumā – tāda sajūta, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu.
Es izņēmu trīs simtus. Atstāju simtu. Tos trīs simtus es noliku atsevišķā aploksnē un uzrakstīju – "ceļojums". Es nolēmu, ka, ja man izdosies uzkrāt vēl, es tiešām kaut kur aizbraukšu. Un tad es sāku spēlēt regulāri, bet ar noteikumu – reizi nedēļā, divdesmit eiro, nekad vairāk. Es atklāju, ka vavada bonus ir dažādi – reizēm viņi dod bezmaksas griezienus, reizēm – papildus naudu iemaksai. Es iemācījos izvēlēties tās dienas, kad bonus ir izdevīgākais. Es iemācījos spēlēt bez alkatības.
Pēc diviem mēnešiem manā "ceļojuma" aploksnē bija astoņi simti eiro. Es pieskaitīju klāt no savas algas vēl nedaudz un nopirku biļeti uz Grieķiju. Vienu nedēļu vasarā. Viena sieviete, kas brauc viena pati, kas ir drosmīgi un skaisti. Kad es sēdēju lidmašīnā un skatījos pa logu, kā mākoņi peld zem spārna, es atcerējos to lietaino sestdienu, kad garlaicības pēc uzspiedu pogu. Es pasmaidīju. Es nevarēju noticēt, ka tas, kas sākās kā nieka izklaide, beidzās ar īstu ceļojumu.
Grieķijā es nopirku sev dāvanu – sudraba gredzenu ar akmeni. Nē, ne dārgu. Bet tādu, kas atgādinātu man, ka dzīvē ir vieta nejaušībām, kuras strādā tavā labā. Kad es atgriezos mājās, es atkal atvēru to pašu lapu, bet šoreiz es ieliku naudu nevis tāpēc, ka man bija garlaicīgi, bet tāpēc, ka es gribēju atgūt to ceļojuma sajūtu. Un zini, kas notika? Es zaudēju. Visus divdesmit eiro zaudēju desmit minūtēs. Bet es neesmu dusmīga. Jo es jau biju ieguvusi ko vairāk. Es biju ieguvusi atmiņu.
Tagad es spēlēju reti, bet ik pa laikam, kad dzīve kļūst pārāk pelēka, es atvēru vietni, ielieku nelielu summu, izbaudu spēli un aizveru. Bez asarām, bez sirds sāpēm. Un es zinu, ka vienmēr ir iespēja, ka kādu dienu atkal uznāks tas lielais bonuss. Bet pat ja nē, man jau ir mans Grieķijas gredzens, mans ceļojums, mans smaids. Un tas ir vairāk, nekā es jebkad cerēju, kad pirmo reizi ievadīju savu e-pastu reģistrācijā. Vavada bonus bija tikai sākums. Pārējais bija mana spēja apstāties, sapņot un rīkoties.
